Dies wird noch länger dauern. Urteil: Fall-Nr. [..]SKC [B]/2025
TL;DR:
Die Ehe mit zwei Kindern wird mit der Begründung geschieden, eines der beiden Kinder sei kein Kind des Mannes und die Frau werde die Vaterschaft bis spätestens August 2016 selbst anfechten. Anfang 2016 gab die Frau bekannt, dass das Kind noch da sei und keine Klage bei der Klage einreichen werde. Der Mann macht auch nichts.. (nach aktuellem Wissensstand schreie ich auf der anderen Seite des Bildschirms, losis, ko von!)
In dem Jahr, in dem ein Mann eine Nachricht von der Unterhaltskasse erhält, wird die Frage der Vaterschaft (natürlich) erneut aktualisiert. Der Mann verlangt DNA, die Frau stimmt zu. Die DNA lässt die Wahrscheinlichkeit schließen, dass es sich bei dem Mann um den Vater handelt. Der Mann mit Beweisen geht vor Gericht. Die Mutter erklärt sich in den Erläuterungen mit der Streichung der Vaterschaft einverstanden, ist aber mit den dargelegten Sachverhalten nicht einverstanden. Infolgedessen lehnt das Gericht den Antrag eines Mannes auf Vaterschaftsanfechtung ab 2 Jahre abgelaufen, da er begründete Zweifel hatdass das Kind nicht ihm gehört (in diesem Fall, da es 2015 in der Scheidungsvereinbarung festgehalten wurde).
Der Mann bleibt hartnäckig und legt in der nächsten Instanz Berufung gegen die Entscheidung ein. Dort stellt der Senat klar fest, dass die 2-Jahresfrist für die Anfechtung der Vaterschaft sachlich rechtmäßig ist. Wird dies versäumt, gehen die Anspruchsrechte verloren und das Gericht muss das Verfahren einstellen, ohne sich mit dem Fall zu befassen.
Lyrische Einrückung
Hier kommt die typische Rechtskompetenz und Verantwortung eines Letten zum Ausdruck. Es ist einfacher, alles zu tun (sowohl Mutter als auch rechtmäßiger Vater bis zum Arsch) … und wo ist der leibliche Vater in all dem? Sollten wir ihn nicht verantwortlich machen und einbeziehen?
Und ja, das Gesetz besagt, dass dies im langfristigen Interesse des Kindes liegt … Das Kind braucht Eltern und Stabilität, da stimme ich zu. Aber ich weiß nicht, ich würde den Ex-Mann ihrer Geburtsurkunde nicht sehen wollen, die sie mit meinem Vater betrogen hat, der vielleicht zu ihren Füßen lag, aber vielleicht hat meine Mutter es überhaupt nicht gesagt. Hier ein Erwachsener kindisch Die Geschichte.
Wäre es nicht logisch, wenn wir für einen Mann kämpfen würden, der die Rolle seines Vaters einnimmt, sich um ihn kümmert, präsent ist und Verantwortung übernimmt? Aber wenn es keiner tut (weil der ganze Trubel oder die Mutter rumgehangen hat), dann zumindest jemand mit einer biologischen Bindung. Damit ein Kind sich identifizieren kann, seine Wurzeln versteht, möglicherweise erbliche Krankheiten hat, kann es vielleicht eine kohärentere Schöpfung finden (Cousins, Cousins, Tanten, Onkel, letztendlich Großeltern).
Von Careful_Discount_569
9 Kommentare
Tēviem LV ir aptuveni 1/3 no tiesībām pret mātēm un aptuveni 2/3 no pienākumiem vietējo tiesu un bāriņtiesu ieskatā. Interesanti arī, ka tiesās un bāriņtiesās pārliecinoši lielākā daļa ir sievietes.
Un es to saku kā jurists, kas ir risinājis ģimeņu tiesībi strīdus.
Reāli labālais risinājums, ja esi vīrietis ir a) netaisīt bērnus, ja neesi bagāts, b) būt vienīgajam vecākam ar nosacījumu, ka mātes ģimene nejaucas, c) palielināt vīriešu bēdīgāko statistiku valstī.
Ir tieši tik slikti šajā jomā.
Konkrētajā gadījumā cilvēkam pēc šī spriedumu ir jāvēršas pie a) tiesībsarga ar cerību, ka viņi aizies uz Satversmes tiesi, b) vērsties pašam Satversmes tiesā vai ECT. Satversmes tiesas likums runā par 6 mēnešu termiņu jauno regulējumu pārdsūdzībai, bet potenciāli šis cilvēks reāli tiesību ierobežošanu sajuta šobrīd, var teikt, ka viņam vajadzētu būt vēl tiesībām to apstrīdēt.
Paternitātes testiem nevadzētu būt termiņiem. Bet labi, ka vismaz nav kā Francijā, kur paternitātes testi ir aizliegti ar likumu.
Atgādina scenāriju no tām brazīliešu ziepju operām, ko rādīja pa LNT pēc multenēm 17:00. Marijas Stāsts forever…
Ok, likums ir laikam veidots ar mērķi, ka bērna intereses ir pāri visu citu interesēm. Tas par to divu gadu termiņu gan neliekas pareizs, jo nevis šaubām par savu statusu vajadzēja būt kā kritērijam, bet tikko šis fakts radījis kaut kādu materiālu vai citādi reāli pierādāmu un dokumentējamu ietekmi (nevis tikai apziņu un pārliecību vai citas emocijas). Laikam tas ir valsts risinājums, lai pie tēva nav svītriņa dzim. apliecībā un no kāda vīrieša dzimuma ar personas kodu UGF varēs pēc tam izkasēt izmaksāto pabalstu (cietīs viena saistīta (kaut vēsturiski) persona, nevis sabiedrība kolektīvi).
Vīrieši – domājat ar ko veidojat bērnus. Ko lai citu saka. Nereti tas spīdīgais papīrītis slēpj iekšā akmens vai sūda gabaliņu.
Bet piekrītu, ka situācija šausmīga.
> likums saka, ka šis ir bērna ilgtermiņa interesēs… bērnam vajag vecāku & stabilitāti
Viņi jau 10 gadus šķīrušies, kādas tur vairs bērna intereses vai stabilitāte.
Manuprāt, dzimšanas apliecībā jābūt bioloģiskajiem vecākiem. Atkāpes pieļaujamas tikai tad, ja nebioloģiskais vecāks labprātīgi piekrīt tur tikt ierakstīts un reāli pilda kaut kādu vecāka funkciju. Kas šajā gadījumā tā nav.
Šie termiņi man šķiet jocīgi un ved pie absurdiem iznākumiem. Kā šeit, kur vīrietim potenciāli nav bijis nekāds vai minimāls kontakts ar bērnu 10 gadus, bet skaitoties „tēvs“, bez reālas paternitātes. Tad jau viņš ir ne mazāk tēvs arī visiem kaimiņu bērniem, ko šad tad satiek kāpņu telpā.
Un kā ar punktu, ka sieviete neizpildīja šķiršanās līgumā noteikto? No tā tak radušies zaudējumi, ko būtu jāsedz sievietei.
UGF neizmaksa naudu ja nav teva dzimsanas aplieciba. Jo ja apstrid paternitati un iznemt tevu no apliecibas, UGF vairs nepienakas. Valstij sis neko nemaina.
Acīmredzot cilvēkiem nav pietiekamas motivācijas nebūt lošiem, jo «tāpat jau apčakarēs».
Varbūt vajag gluži pretēji — ilkumu, ka lošiem jāmaksā dubultā. Plus nelielu, bet taisnīgu ziedojumu Darvina piemiņas fondā.
Secinājums – jātaisa vasektomija, ja kādā no saviem dzīves posmiem negrib dabūt hemoroīdus basketbola bumbas lielumā.